Ir divu veidu viendabīgi leģējošā elementa titāna heterokristāli: titāns ar cieši iesaiņotu sešstūra struktūru zem 882 grādiem un titāns ar uz ķermeni vērstu kubisko struktūru virs 882 grādiem.
Pēc to ietekmes uz fāzes pārejas temperatūru
Leģējošos elementus var iedalīt trīs kategorijās, pamatojoties uz to ietekmi uz fāzes pārejas temperatūru:
(1) Elementi, kas stabilizē fāzi un palielina fāzes pārejas temperatūru, ir stabili elementi, tostarp alumīnijs, ogleklis, skābeklis un slāpeklis. Starp tiem alumīnijs ir galvenais titāna sakausējuma leģējošais elements, kam ir acīmredzama ietekme uz sakausējuma stiprības uzlabošanu istabas temperatūrā un augstā temperatūrā, samazinot īpatnējo svaru un palielinot elastības moduli.
(2) Elementi, kas stabilizē fāzi un samazina fāzes pārejas temperatūru, ir stabili elementi, kurus var iedalīt divos veidos: izomorfā un eitektiskā tipa. Pirmajā ir molibdēns, niobijs, vanādijs utt., Otrajā - hroms, mangāns, varš, dzelzs, silīcijs utt.
(3) Elementi, kuriem ir maza ietekme uz fāzes pārejas temperatūru, ir neitrālie elementi, piemēram, cirkonijs un alva.
Skābeklis, slāpeklis, ogleklis un ūdeņradis ir galvenie piemaisījumi titāna sakausējumos. Skābeklim un slāpeklim ir liela šķīdība fāzē, kas būtiski stiprina titāna sakausējumus, bet samazina plastiskumu. Parasti skābekļa un slāpekļa saturs titānā ir norādīts zemāk par {{0}},15–0,2% un 0.04–0,05 attiecīgi %. Ūdeņradim ir maza šķīdība fāzē, un, izšķīdinot pārāk daudz ūdeņraža titāna sakausējumos, veidojas hidrīdi, kas sakausējumu padara trauslu. Parasti ūdeņraža saturs titāna sakausējumos tiek kontrolēts zem 0,015%. Ūdeņraža šķīdināšana titānā ir atgriezeniska, un to var noņemt ar vakuuma atkausēšanu.
Atbilstoši fāzes sastāvam
Titāna sakausējumus var iedalīt trīs kategorijās pēc fāzes sastāva: sakausējumi, (+) sakausējumi un sakausējumi, kurus Ķīnā pārstāv TA, TC un TB.
(1) Sakausējums satur noteiktu daudzumu elementu ar stabilām fāzēm, un tas galvenokārt sastāv no fāzēm līdzsvara stāvoklī. sakausējumam ir mazs īpatnējais svars, laba termiskā izturība, laba metināmība un lieliska izturība pret koroziju, un trūkums ir tas, ka tam ir zema izturība istabas temperatūrā, un to parasti izmanto kā karstumizturīgu materiālu un korozijizturīgu materiālu. sakausējumi parasti tiek iedalīti visos sakausējumos (TA7), gandrīz sakausējumos (Ti-8Al-1Mo-1V) un sakausējumos ar maziem savienojumiem (Ti-2). 5 Cu).
(2) ( + ) Sakausējums satur noteiktu daudzumu stabilas fāzes un fāzes elementu, un sakausējuma struktūra līdzsvara stāvoklī ir fāze un fāze. (+) sakausējumam ir vidēja stiprība, un to var stiprināt ar termisko apstrādi, bet metināšanas veiktspēja ir slikta. (+) sakausējumi tiek plaši izmantoti, tostarp Ti-6Al-4V sakausējums veido vairāk nekā pusi no visiem titāna materiāliem.
(3) Sakausējums satur lielu skaitu elementu, kas stabilizē fāzi, kas var saglabāt visas augstas temperatūras fāzes līdz istabas temperatūrai. sakausējumi parasti tiek iedalīti termiski apstrādājamos sakausējumos (substabils sakausējumi un gandrīz substabils sakausējumi) un termiski stabilos sakausējumos. Termiski apstrādājamam sakausējumam ir lieliska plastiskums rūdītā stāvoklī, un novecošanas rezultātā stiepes izturība var sasniegt 130–140 kgf/mm2. sakausējumus parasti izmanto kā augstas stiprības un augstas izturības materiālus. Trūkumi ir liela daļa, augstās izmaksas, slikta metināšanas veiktspēja un sarežģīta griešanas apstrāde.